Jānis Ābele. Foto — Ieva Salmane.
Romāns Jelgava ‘94 režisora Jāņa Ābeles versijā kļūst par kino stāstu, kurā trīsdesmitgadnieks atceras sevi pusaudža gados. Kas šajā pieaugšanas stāstā viņam šķiet patiešām svarīgi?
Agri vai vēlu tam bija jānotiek — kādam bija jāuztaisa filma Jelgava ‘94. Kad Jāņa Joņeva literārais darbs 2014. gadā saņēma vispirms Latvijas, pēc tam Eiropas Literatūras balvu un kļuva par kulta romānu, daudzi gaidīja, kad uz lielajiem ekrāniem ieraudzīs vizualizētus romāna pirmos teikumus: «Ir 1994. gads. Nāk vīri rūtainos flaneļa kreklos. Jelgava sīc.» Un tad atskanētu šāviens, lode ietriektos grupas Nirvana līdera Kurta Kobeina galvaskausā, jo tieši tā taču sākas Joņeva romāns.
Nu tas ir noticis. Režisors Jānis Ābele ir pabeidzis piecus gadus ilgo darbu pie filmas. Uz pirmizrādi 17. septembrī Jelgavas Kultūras namā netiku — visas biļetes bija izpārdotas. Toties iespraucos preses seansā interesentu pilnā zālē Rīgā.
