Dāvis Sīmanis.
Režisora Dāvja Sīmaņa (35) vēsturiskā filma Pelnu sanatorija skar Pirmā pasaules kara laiku Latvijā, bet ne tikai. Tā uzdod jautājumu par individuālo atbildību arī šodienas cilvēkam ģeopolitisko sarežģījumu griežos
Labi zinot, ka ir nepieklājīgi runāt ar mākslinieku par darbu, kamēr tas nav pabeigts un atdots prom baudīšanai, es tomēr to izdaru. Sarunas sākumā Dāvim Sīmanim saku, ka gaidu viņa Pelnu sanatoriju kā labu mākslas darbu. Atjaunotās Latvijas laikā vēsturisko filmu «atmiņu mapītē» tādu pavisam maz. Sīmanis nosauc nupat iznākušo Lailas Pakalniņas Ausmu - par padomju laiku. Uz Latvijas simtgadi tapšot vairākas jaunas, dažādas.
Mans priekšlaicīgais kompliments (filmas pirmizrāde 21. janvārī) nav izteikts tāpat vien: režisora dokumentālajām filmām Valkyrie Limited, Pasaules skaņa, Escaping Riga piemīt augstvērtīgas kvalitātes zīme. Jaunās filmas stāstu caurstrāvo griezīga poēzija, kurā īpaša loma ir svešāduma metaforai - Tabitas Rudzātes un Dāvja Sīmaņa scenārijā vācu ārsts Ulrihs 1917. gadā ierodas Kurzemē, lai ieviestu kārtību nomaļā sanatorijā, kur garīgos ievainojumus ārstē izbijušie kareivji.
