Dziedājuma Agnus Dei video filmēšanā Bruknā. Foto — Stefans Špicbergs
Aleksandra Špicberga (22) saņēmusi Kilograms kultūras apbalvojumu kategorijā Starts par koncertuzvedumu Nestāstot, kurā viņa gan dzied, gan dejo. «Unikāla personība, talantīga, dzirkstoša un pamanāma,» saka muzikoloģe Inese Lūsiņa
Pirmo reizi šo dzidro balsi dzirdēju pirms gandrīz desmit gadiem, kad tā izdziedāja Imanta Kalniņa Rakstu rakstus. Zilacaina, blonda meitene baltā blūzē un sarkanos svārkos, kas apjozti ar Lielvārdes jostu. Aleksandrai bija tikai 13 gadu, bet viņas balsī, stājā un kustībās bija nolasāma pārliecība par sevi. Un neparasts dziļums. Nodomāju — gandrīz vai dīvaini tik jaunam cilvēkbērnam.
Nākamreiz Aleksandru ieraudzīju ierakstā no Torņakalna baznīcas, kur skanēja viņas koncertprogramma Laiks. Tu. Lūgšana. Viņai bija jau 18, un Aleksandra dažādu gadsimtu baznīcas dziedājumos un lūgšanās godināja Dievmāti. «Koncerts skatītāju pārceļ pasaulē, kas ir tālu prom no ikdienišķā, steidzīgā, merkantilā, saspringtā un mākslotā. Aleksandra Špicberga dzied koptā, bet joprojām dabiskā balsī, kuras atbruņojošo plūdumu, plašo diapazonu un izteiksmības krāsu paleti nevar iesprostot konkrētā, šaurā žanru plauktā. Mūsu priekšā nav nedz etnomūziķe, nedz nākotnes operdīva, nedz popdziedātāja, mūziklu vai džeza vokāliste,» tā pēc koncerta rakstīja muzikoloģe Inese Lūsiņa.
