Juris Kulakovs 1991. gadā. Foto — LETA.
«Ir sajūta, ka aizgājis brālis,» pieminot komponistu Juri Kulakovu (20.05.1958.—12.02.2024.), sociālajos tīklos rakstīja talanta cienītāji
Kāpēc grupai Pērkons nav jaunu dziesmu? «Ja turpini sacerēt jaunas dziesmas, tas nozīmē, ka ar tavām vecajām kaut kas nav kārtībā,» kādā intervijā asprātīgi atbildējis komponists Juris Kulakovs. Tik tiešām, Kulakovam pēdējos gadu desmitos nav bijusi nepieciešamība sevi apliecināt rokmūzikas žanrā, nav bijusi vajadzība sacerēt jaunus grāvējus, jo dziesmas, viņa dziesmas, kas radītas 80. gados, līdz pat šai dienai tautā ir mīlētas un pieprasītas, pulcējot pilnas estrādes un koncertzāles.
Būdams akadēmiski izglītots pianists, Kulakovs radījis mūziku arī teātra izrādēm, diriģējis, aranžējis, producējis, bijis pirmais latviešu komponists, kas sacerējis pasiju (Mateja pasija) un videooperu (Debešķīgā nepieciešamība), tieši rokmūzikas lauks ir bijis tas placdarms, ja izmantojam militāro terminoloģiju, kurā Kulakova nepieradinātais gars spējis izpausties visspilgtāk, iekarojot sava laika radošās jaunatnes sirdis.
