Juta Strīķe 2012. gadā. Foto — Jānis Saliņš, F64, no Ir arhīva.
Pagājušajā nedēļā 49 gadu vecumā mūžībā aizgājušās korupcijas apkarotājas, vēlāk politiķes Jutas Strīķes pēdējie vārdi bija nevis par sevi, bet tiem, kuri turpina graut valsti
Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums Maskavā, 584. vidusskola. Sīciņa meitene lielām, zaļām acīm mācību stundas laikā pieceļas kājās un striktai skolotājai paziņo, ka viņas attieksme pret klasesbiedru nav taisnīga. Lai arī teicamniece un spēcīgā rakstura dēļ klases līdere, viņa nav dažu skolotāju labi ieredzēta, jo bieži publiski saka lietas, par kurām citi vairās izteikties — jo tās skar autoritāšu lēmumus, bieži vien greizus.
Pēc piecpadsmit gadiem Latvijā, Drošības policijā. Tā atkal ir viņa, divdesmitgadniece Juta Strīķe — jauna juriste ar bakalaura grādu kabatā, kura nespēj «mierīgi nosēdēt solā». Viņas kolēģi iedalās divās lielās grupās: tajos, kuri Jutas enerģiju, drosmi, vērtības apbrīno, un tajos, kuri viņu apskauž, jo paši gribētu tādi būt, bet nespēj.
