Kad sabojājas sirds vārstulis, to var nomainīt ar šādu ierīci — rāda profesors Romans Lācis.
Sešstāvu blokmājai Stradiņa slimnīcas teritorijā, kur atrodas Romana Lāča vadītais Sirds ķirurģijas centrs, padomju laiku veidols kontrastē ar moderno saturu. Profesors ģērbtuvēs liek uzvilkt sterilas bikses un uzsvārci. Pats ar ierastu kustību darba apaviem pārvelk bahilas, aizsien vienreizlietojamo cepurīti, mutes un deguna masku. Noejam garām operāciju blokam — sešām zālēm. Caur stikla durtiņām redzams, ka kādā uz galda izšķirošo dzīves mirkli gaida pacients.
Lācis ieved zālē, kur operācijas pašlaik nenotiek. «Divas zāles — asinsvadu ķirurģijai, trīs — sirds ķirurģijai, viena — modernai palīdzības formai, hibrīdoperācijām,» viņš stāsta. Parāda mākslīgās asinsrites sistēmu, kādai sirds operācijas laikā tiek pieslēgts pacients. Ratiņi ar vadu mudžekli, displeju, pogām un rezervuāriem. Garāmejot iepazīstina ar operāciju bloka vecāko māsu Aleksandru Lāci, savu sievu. Viņa ir atbildīga par tehniskā arsenāla atrašanos rokas stiepiena attālumā. Ar kolēģi Ari Lāci, kura tēvs arī bija ārsts, gan radniecība nevienojot. «Viņš ir uzskatu brālis, esam labi draugi, bet brāļi neesam.»
