Andrejs Veisbergs. Foto — Reinis Hofmanis.
Valodnieks Andrejs Veisbergs izpētījis latviešu valodā publicētos tulkojumus. Tie mainījušies līdzi politikai un vēsturiskajam laikam. Tekstus cenzēja, īsināja un pārtaisīja, dažkārt pat līdz nepazīšanai
Stenders dažkārt mānījies un tulkojumus uzdevis par saviem tekstiem, savukārt tulkojumos pielicis pa kādai savai gudrībai. Rainis tulkojis no angļu un franču valodas, kaut nav tās pārzinājis. Tā varētu turpināt vēl ilgi. Tikko iznākusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesora, Tulkošanas katedras vadītāja, valodnieka, pasniedzēja, daudzu zinātnisko rakstu, kā arī Tildes Birojā iekļautās latviešu-angļu vārdnīcas autora Andreja Veisberga monogrāfija Tulkojumi latviešu valodā. 16.—20. gadsimta ainava.
Akadēmiski nenoslogotam prātam varētu šķist, ka šī lasāmviela ir par sarežģītu ikvakara baudījumam. Maldi! Grāmata ievelk, ieinteresē un aizrauj, jo tajā apskatīti un pa diedziņam vien šķetināti dažādi ar tulkošanu saistīti jautājumi dažādos gadsimtos. Uzzinām par tulkojot pazudušiem fragmentiem vai vārdu daļām, cenzūras liegumiem, kā arī par tulkotāja un cenzoru daiļrunības sacīkstēm. Stāstot par izpētīto, Andrejs ik pa laikam smejas — cenzūras pieskāriens patiešām dažkārt tekstu padarījis smieklīgu. Bet mani visvairāk ieintriģē tulkojumi, kuru autori nav simtprocentīgi zināmi. Vai par tiem uzdoti vieni, bet izrādījušies pavisam citi. Kā īstā detektīvromānā!
