Andris Akmentiņš. Foto — Jānis Pipars.
Rakstnieks Andris Akmentiņš sarakstījis vēsturisku romānu Skolotāji par Hruščova atkušņa laiku Latvijā, kad tika nogremdēts Staburags un bezmaksas izglītība vai medicīna bija tikai mīts
Ja viņš būtu uzrunāts sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts rakstīt romānu par citu laika posmu, Andris stipri apdomātu piedāvājumu un, iespējams, atteiktos. Taču 50.—60. gadu notikumus bija pētījis jau iepriekš. Rakstījis par tiem 20 gadus tapušajā, aizvien nepabeigtajā romānā Kapusvētki. Tagad, kad Skolotāji iznākuši, «mugura daudz taisnāka, pleci — platāki», rakstnieks atzīst. Ir sajūta, ka lielās formas darbus prozā gribas turpināt.
Ar Hruščova atkusni parasti tiek saprasts laiks pēc Staļina nāves, kad terora un baiļu atmosfēru PSRS nomainīja mērenāka varas forma. Akmentiņš, kurš romāna rakstīšanai izmantojis materiālus no tā laika preses, atmiņu stāstus, intervijas ar tos laikus piedzīvojušajiem un savās dzimtas mājās atrastas vēstules, norāda, ka Latvijā par Hruščova atkusni var runāt kā neilgu laikaposmu — no Staļina režīmu atmaskojošās Hruščova runas Komunistiskās partijas 20. kongresā 1956. gadā līdz viņa vizītei Rīgā 1959. gadā, kam sekoja vietējo komunistu atcelšana no amatiem un ekonomista Paula Dzērves izstrādātā Latvijas attīstības modeļa noraidīšana. Romānu Akmentiņš sadalījis četrās daļās, par laiku vēstījot no četru ar skolotāja profesiju saistītu cilvēku — Sarmas, Tēva, Jāņa un Veltas — skatpunkta. Šī viņam ir tuva tēma, jo māte ir skolotāja, viņas atmiņas noderēja romāna rakstīšanas laikā.
