Lalita Muižniece. Foto — Edmunds Brencis.
Rakstniece un valodniece Lalita Muižniece stāsta par diviem spilgtiem, emocionāli piesātinātiem darbiem par savu bērnību kara laikā un par trimdinieces ciemošanos Latvijā
Nezinātājam noteikti būs pārsteigums, ka allaž smaidīgā, maigi iejūtīgā balsī runājošā Lalita Muižniece savulaik kopā ar vīru Valdi Muižnieku (1927—2009) izveidoja vienu no nozīmīgākajām Amerikas latviešu trimdas izglītības un kultūras institūcijām: latviešu valodas izglītības programmu Rietummičiganas Universitātē Kalamazū. Tā sākās 1968. gadā kā vasaras kursi, un Lalita, pēc izglītības lingviste, tajos pasniedza latviešu valodu un literatūru.
Laika gaitā kursi kļuva tik pieprasīti, ka 1981. gadā universitāte izveidoja Latviešu studiju programmu, kuru vadīja Lalita, un ar trimdas sabiedrības atbalstu tika uzcelta kopmītne programmas studentiem — Latviešu studiju centrs. Kursus pastāvēšanas laikā apmeklēja vairāk nekā 800 studentu. Daudzi tagad dzīvo Latvijā, un daži no viņiem — Nils Muižnieks, Vita Tērauda — kļuvuši pat par ministriem un deputātiem. (Arī šīs intervijas autors vienu semestri ir studējis pie Lalitas.)
