Jānis Peters un Raimonds Pauls 1975.gada martā.
Mana sadarbība ar Raimondu Paulu ir dominējoša un uzkrītoša. Simtiem dziesmu! Tā Jāņa Petera 75.jubilejas gadā, ko šonedēļ piesaka vērienīga Paula un Petera programma Nacionālajā teātrī, rezumē dzejnieks
Agrā sestdienas rītā pirms 45 gadiem pie Jāņa Petera komunālā dzīvokļa durvīm Mūkusalas ielā, trīsstāvu mājā Daugavmalā blakus toreizējai Popova radiorūpnīcai atskan zvans. Peters nu jau atmiņu grāmatās iekļauto epizodi pārstāsta ar humoru, tomēr tā kā sakautrēdamies. Viņš no savas metāla gultiņas izlecis izspūris, bet aiz sliekšņa stāvējis kā arvien zolīdi ģērbies komponists Raimonds Pauls. «Viņš šo tikšanos atceras, mani vēl paķer uz zoba, ka es esot dzīvojis komunālā istabā ar dzirnakmeni pagalvī. Ar fizisku «dzirnakmeni», man tikko bija iznākusi grāmata ar tādu nosaukumu.»
Arvien darbīgajam Paulam cita veida, kā nedēļas nogalē sasniegt jauno dzejnieku jau īstenībā nebija. «Es toreiz dzīvoju šauros apstākļos, man nebija arī parastā telefona,» stāsta Peters.
Sarunai, kas torīt risinājusies, fons nav bijis tik svarīgs. «Ja tik gudrs esi, tad raksti tu!» Pauls nodevis steidzīgu vēstījumu. «Un tādu frāzi viņš arī teica - man vajag, lai zāles ir pilnas!»
«Karalienes» skolnieks
Tajā brīdī viņi vairs nebija divi nevienam nezināmi censoņi, iesācējs dzejnieks un komponists, kam uznākusi lielummānija. «Izcili populārs!» Peters raksturo tālaika Paulu. 1968.gadā, brīdi pirms abu retoriskās sarunas, bija noticis Raimonda Paula pirmais autorkoncerts. Mežrozīte, Dziesma nenosalst, Nepārmet man, Ar tevi vien - tautā aizgāja skaņdarbi, kas vēlāk ierindosies Raimonda Paula zelta klasikas krājumā. Solisti - Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Zdislavs Romanovskis. Vārdu autors - Alfrēds Krūklis.
Priekulē dzimušais Peters, kas no Liepājas bija ieradies Rīgā, kādā sarīkojumā Zvejniekciemā kurzemnieka maksimālismā Paulam bija izteicis kritiku par šo dziesmu vārdu pārlieko lirismu. Vai 33 gadus vecajam komponistam drīz pēc tam bija iekritusi sirdī nepilnus četrus gadus par sevi jaunākā Petera dzeja?
«Viņš bija mazrunīgs, sevišķi uz cildinājumiem skops, tagad viņš runā daudz vairāk - bet, acīmredzot, grāmatu bija vismaz redzējis vai dzirdējis runājam, ka Peteram ir labs dzejoļu krājums,» Peters Paula pēkšņo vizīti tomēr skaidro ar Dzirnakmeņa iznākšanu. Grāmatā atrodamo dzejoli Vakars bērnības ciemā jau bija paspējis komponēt Valters Kaminskis, to dziedāja pats Miķelis Fišers, dzejnieces Ārijas Elksnes vīrs.
«Par krājumu labi bija izteikušies pat dzejnieki, kas mani pirms tam bija kritizējuši,» Peters bez pazemības kavējas atmiņās par Dzirnakmeni. «Ļoti principiālais un prasīgais Imants Auziņš, izdevniecības Liesma redaktors, satikts uz ielas teica - jā, es izlasīju, nu, ļoti labi!» Jau pirmais manuskripts Peteram pavēra ceļu uz Rakstnieku savienību, arī tas esot bijis rets gadījums. Profesionālā cunfte savus standartus tolaik turēja augstu, dažkārt slēgtās balsošanās par radoši nenobriedušiem tika atzīti pat divu un trīs krājumu autori. Iejaukties nevarēja ne kompartijas centrālkomiteja, ne Ministru kabinets.
Bargi dresējusi Peteru bija arī Karaliene, tā visi sauca ilggadīgo Rakstnieku Savienības dzejas konsultanti Mirdzu Ķempi, taču tieši viņa 1964.gadā Liepājas rajona laikraksta Ļeņina Ceļš jaunajam līdzstrādniekam sameklēja vietu Rīgā, avīzes Cīņa redakcijas lauksaimniecības nodaļā. Peters, kā padomju žurnālistam pieklājas, rakstīja par traktoristiem un kombainieriem. Jūsmoja par latviešu sarkano strēlnieku pieminekli, kas tapa Daugavas otrā krastā, un pārdzīvoja, ka viņa it kā ideoloģiski pareizo dzejoli Latviešu sarkano strēlnieku laukumā laikrakstā Cīņa pēdējā brīdī izrāva no salikuma. «Uzskatīja, ka tas ir nacionālistisks,» saka Peters.
Piekrizdams Paula izaicinājumam sacerēt dziesmu tekstus, Peters jau pieņēma lēmumus par citu dzejas darbu likteņiem. «Žurnāls Zvaigzne pārvilināja pie sevis, biju dzejas un prozas nodaļas vadītājs. Tur strādāja Mavrika Vulfsona sieva Sofija vai Soņa, kā mēs viņu saucām, Viļa Lāča atraitne Velta Lāce - kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa māsa, brīnišķīga sieviete, lai kādas kolīzijas nebūtu ģimenē. Es pats Zvaigznē organizēju latviešu labāko dzejnieku un prozaiķu publicēšanos. Toreiz bija tāda prakse, ka gandrīz katrā žurnālā publicēja labu prozu un dzeju. Kad aizgāju, piemēram, pie Imanta Ziedoņa, viņu pratināju: «Tev ir kādi pieci seši jauni dzejoļi?» Tad tu man apsoli!» Dzejnieki un prozaiķi gan piedzīvoja atpazīstamību, gan arī redakcijas viņiem labi samaksāja. Tas darbs man ļoti patika.»
«Ribu» metode
«Es uzrakstīju Zilo dziesmu, un viņš uzreiz teica, ka cilvēki tādu nesapratīs - tiem laikiem tas dziesmas žanrā likās avangardiski,» Jānis Peters atceras, kā sešdesmito gadu pašās beigās sākās viņa un Raimonda Paula sadarbība. «Tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus / Mana tumši zilā dziesma dziedama. / Tā kā zila mētra silā, Tā kā rauda meldros plīvo / Un kā migla egļu gatvē dziedama,» - tas laikam likās jocīgi pēc līganajiem šlāgeriem, latviešu mīļotajām dziesmām?» Peters iesaucas. Taču cilvēki saprata, dziesma aizgāja tautā, arī Paulam iepatikās, tāpat kā «skumjas sievietes smeldzīgā dziesma», Ances romance no Oļģerta Dunkera 1970.gada filmas Klāvs Mārtiņa dēls, kur kadrā to izpilda Elza Radziņa, bet ierakstā - Margarita Vilcāne.
Lai arī daudzos avotos Ances romance ir atzīta par Paula un Petera pirmo kopdarbu, dzejnieks stāsta, ka Zilā ir tapusi paralēli, vienā un tajā pašā diennaktī. «To dziedāja jaunais Viktors Lapčenoks, pirmoreiz kāpdams uz skatuves, mulsdams un nespēdams divus soļus paiet.»
Bet Petera un Paula dziesmu maisam gals bija vaļā. Mūkusalas ielas komunālajā dzīvoklī pieņemtais izaicinājums izvērtās sadarbībā un draudzībā mūža garumā. Arī šo, Jāņa Petera 75.jubilejas gadu (viņš dzimis 1939.gada 30.jūnijā), jau 22.martā ieskandināja «divu P» kora dziesmu koncerts Latvijas Universitātes lielajā Aulā. 27.martā pirmizrādi piedzīvos Paula un Petera dzejas un mūzikas uzvedums Satikšanās Nacionālajā teātrī, veltīts arī Teātra dienām. Septiņdesmitgadnieki ar niķīgu veselību, viņi joprojām raksta. Arī 28.jūnijā, dzejnieka apaļajai jubilejai tuvākajā sestdienā, Arēnā Rīga koncertā No Jāņiem līdz Pēteriem liela daļa būs Paula dziesmu ar Petera vārdiem: tapušas korim un estrādei, teātrim un kino, atsevišķas melodijas un veseli dziesmu cikli.
«Mana sadarbība ar Raimondu ir dominējoša un uzkrītoša. Simtiem dziesmu. Teātra dziesmas vien - katrai izrādei 12-15, Dāmu paradīzei Liepājas teātrī bija pat 23 vai 24,» stāsta Jānis Peters. Uz mūsu tikšanos pie «sava galda» klusā centra viesnīcas restorānā, kura personāls viņu pazīst jau gadiem, dzejnieks paņēmis līdzi biezu autortiesību aģentūras dokumentu izdruku, pārlapo to, pats nebeidz brīnīties. «Negribētu, lai mani mīļie mirušie komponisti Uldis Stabulnieks un Ivars Vīgners paliktu ēnā. Esmu arī ar Mārtiņu Braunu, Valdi Zilveru, Jāni Strazdu rakstījis,» nosaka cilvēks, kura vārsmu izcilo fonētisko atbilstību melodijai grāmatā par Raimondu Paulu - Pieskāriens uzsvēruši Daigas Mazvērsītes aptaujātie muzikologi.
Arī Pauls ir sadarbojies ar citiem dzejniekiem - ar jau pieminēto Alfrēdu Krūkli, Māri Čaklo, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Leonu Briedi, izmantojis arī literatūras klasiķus. Taču tieši kopā ar Jānis Peteru varējis visharmoniskāk izvērsties iecienītajā daiļrades principā - lūgt pierakstīt klāt vārdus jau gatavai melodijai. Mazvērsītes grāmatā Pauls sauc Peteru par savu dzejnieku.
«Mums ar Jāni sadarbība vienmēr bija ļoti interesanta. Viņš notis nepazīst. Tad es viņam rakstīju savas ģeniālās «ribas» - viņš man draudēja, ka tās vienreiz nodrukās,» satikts darba telpās Latvijas Radio, joko Raimonds Pauls. «Riba - tas faktiski ir zilbju savirknējums. Mana fantāzija bija ļoti aprobežota, zilbes man ērtāk bija necenzētos vārdos sarakstīt, tad bieži vien bija jāsmejas, ko esmu ātrumā samurgojis... Bet, kad Jānis atnesa man savu tekstu - vo, vells! Skaistas lietas.» Par īpaši izdevušos komponists uzskata abu sniegumu teātra mūzikā, piemēram, populāro izrādi Šerloks Holmss, kam tapa kaut vai tas pats populārais Zilais karbunkulis.
«Es noklausījos, kā Raimonds vairākas reizes uz klavierēm spēlē melodiju, pēc tam uzrakstīja «ribu,»» man mājās tās vēl ir, gan rādāmas, gan nerādāmas!» apstiprina arī Peters. «Šad un tad prasīju - nu labi, melodija man ir skaidra, bet par ko ir dziesma? Viņš gandrīz visos gadījumos teica, nu, par ko - par mīlestību! Zināma taisnība viņam bija.»
Gadījies, ka Peters, rakstīdams vārdus, zvanījis Paulam: «Nospēlē man vēl!» Komponists, ātrs un prasīgs pret sevi un citiem, nākamajā dienā mēdzis brīnīties, ka teksta vēl nav. «Bet viņš nekad nebija piekasīgs piekasīguma dēļ. Ar viņu īstenībā vienmēr bija ārkārtīgi viegli strādāt. Es varu kritizēt tikai sevi, jo šad un tad nevarēju tikt viņa tempam līdzi, esmu lēnais,» Peters pasmaida. Uzsver: citiem jā, bet Paulam viņš nekad nevienu dziesmu neesot atteicis.
Atmodas laikā nerakstīja
«Ir komponisti, kas aug no literatūras, un ir komponisti, kas aug paši no savas mūzikas. Es domāju, ka Pauls sākumā vairāk bija tas, kas auga no savas mūzikas. Vēlāk viņš pievērsās - ne bez manas ietekmes - dzejai kā tādai. Sāka cienīt lielas vērtības. Frici Bārdu, Aspaziju... Es viņam parādīju nežēlībā kritušo Jāni Sudrabkalnu,» Peters piemin abu kopdarbu, neseno Nacionālā teātra iestudējumu Trubadūrs uz ēzeļa.
Gaume sakritusi pat detaļās. «Slimīgi izkopta pienākuma apziņa,» kā Peters raksturo pats sevi, rezultējusies tekstos, ko ieraugot, atskanējis Paula ierastais: «Prīmā! Ir! Guļ!»
«Humors bija tikai ar dzeltenajām lapām,» dzejnieks piemin draisko Dziesmu par pēdējo lapu, kas Bumbieres un Lapčenoka izpildījumā mirdzēja 1977.gada Mikrofona aptaujā. «Kad es aiznesu Raimondam dziesmu, viņš sāka spēlēt un smieties - nē, vecīt, par to nu gan te nav!» Nācies domāt citus vārdus. «Es biju kaut ko pārāk cēlu sacerējis.» Pauls Peteram arī vienmēr darījis zināmu, ja uz kādu dziesmu publika reaģējusi īpašā veidā. «Zini - cilvēki laukos sāk celties kājās!» zvanījis par Manai dzimtenei. Tāpat rakstīta uz «ribas», komponēta kā estrādes variants Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka duetam, kordiriģenta Imanta Kokara ievērota, Manai dzimtenei pārauga par Dziesmusvētku himnu.
«Tā bija veltīta Dziesmu svētku simtgadei 1973.gadā, bet tekstu dēļ to šajos svētkos neļāva dziedāt,» paradoksu atklāj Raimonds Pauls. «Cik jocīgi iznāca - tolaik uztraucās par vārdiem «vēl nāks piektais gads,» un tagad atkal uztraucas! Nu tas nāks, dabīgi, par to es esmu drošs, bet, kad tas nāks, to es nezinu,» atskan komponista sarkasms.
Kad 1975.gadā Manai dzimtenei ne tikai iekļāva Dziesmusvētku programmā, bet koris dziedāja kā noslēdzošo dziesmu, neoficiālo himnu, komponists un dzejnieks, šķiet, kopā piedzīvoja lielāko emocionālo triumfu. «Pirmoreiz Paulu īsti aizkustinātu ieraudzīju 1975.gada Dziesmusvētkos, kad dziedāja Manai dzimtenei. Ir tāda hrestomātiska bilde, kur ir Kokars ar rokām gaisā, Pauls ar asarām acīs un es. Jaunībā Raimonds, būdams disponēts uz jokiem, uzlika sev tādu masku pāri. Patiesībā viņš ir ļoti sirsnīgs cilvēks, pieaugot mazmeitām, kļūst arvien emocionāli atraisītāks,» saka Peters.
Paula un Petera fenomens - lielākajai daļai viņu abu dziesmu tauta pieķērās kā magnētam, tās joprojām dzied gan profesionāļi, gan pašdarbnieki, gan cilvēki mājas ballītēs. Dzejnieks uzsver - ar dziesmām viņi ir veicinājuši tautas vienotību. Viņa kolēģis Imants Ziedonis Astras Milles grāmatā par Jāni Peteru pat izsaucas: «Tas, ko Petera - Paula sentiments ienesa nacionālajā romantismā, ir vienreizēja parādība latviešu kultūrā un politiskajā vēsturē.»
«70.gados ar Raimondu Paulu sadarbojāmies tik daudz, ka dažos manos kolēģos bija zobgalības dzirksts. Vai nav par daudz? Vai tu nekļūsti par dziesminieku?» atceras Peters. «Krieviem ir tāds vārds pesseņik, vesela sērija cilvēku, kuri nav nekādi īpašie dzejnieki. Un, redziet, ja vajag 15 dziesmas teātrim, ko pasūta režisors - tad tas ir pasūtījums. Padomju laikā vārds «pasūtījums» - zakaz - saistījās ar kaut ko politisku, bīstamu. Padomju iestādes daudziem arī pasūtīja. Kurš rakstīja, kurš nerakstīja, mēs to labi zinām. Taču Raimondam Paulam ir dziesmas krievu valodā arī ar lielu dzejnieku dzeju - Andreja Vozņesenska, Jevgeņija Jevtušenko. Un, teikšu, ja manu Latvijas kolēģu dzeju pēkšņi komponēja tas pats Raimonds Pauls, viņi bija ļoti laimīgi.»
Dzejniekus, kas nodarbojas ar elitāru mākslu, dzeju vien, mūsu laikos maz pazīst, secina Peters, kurš tomēr sevi uzskata par dzejnieku, tikai tad - par dziesminieku.
Turklāt ārpus dziesmu rakstīšanas viņiem ar Paulu katram ir bijusi sava profesionālā dzīve. Jānis Peters tika uzaicināts par Rakstnieku Savienības dzejas konsultantu mūžībā aizgājušās «Karalienes» vietā. Atmodas laikā tika izvirzīts par savienības vadītāju. Raimondu Paulu satika Maskavā, kad abi bija PSRS tautas deputāti. «Tīšām gāju tur pats, jo zināju, ka Maskavā, Augstākajā padomē izšķirsies Padomju Savienības liktenis,» Peters piezīmē. Stāsta: Linards Muciņš no Liepājas speciāli atbraucis uz Paula koncertu Ķekavā, aicinājis arī viņu kandidēt. «Liepājā bija atomzemūdeņu bāze, oficieri un jūrnieki, draudēja interfrontes uzvara. Tad nolika pretī komponistu, kuru pazina visa Padomju Savienība, arī jūrnieki uz zemūdenēm, un viņš tika ievēlēts.»
Paula mūziku Krievijā milzīgi mīl, Peters pārliecinājies gan PSRS Augstākās padomes laikos, gan astoņus gadus vadot Latvijas vēstniecību Maskavā. «Kad mēs abi bijām PSRS tautas deputāti un sēdējām Kremlī gandrīz blakus, nāca cilvēki no citām republikām un teica: «Eta pravda, što sreģi vas deputatom jevļajetsa Raimond Pauls?
«Eta pravda.»
«Pakažiķe!»
Beigās mēs teicām: «Plaķi 10 rubļej!»*
Paradoksāli, bet Atmodas gados viņi, diemžēl, dziesmas nerakstīja.
Peters lepojas ar faktu, ka ar viņa protekciju Pauls kļuva par Latvijas Republikas kultūras ministru - vienīgo bezpartejisko kultūras ministru bijušajā PSRS. Pauls par šo godu un darbošanos politikā gan izsakās izvairīgi - esot ieguvis daudz ienaidnieku. Tomēr viens otram viņi neko nepārmet, neaprunā, pat neklātienē ir džentlmeniski ne tikai abpusēji, bet arī pieminot viens otra ģimenes, sievas un bērnus.
«Mūža draudzība. Raimonds Pauls mani sadraudzēja arī ar saviem draugiem - leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu un viņas vīru Albertu Terpilovski. Tajā kompānijā bija Gunārs Kirke, Večella Varslavāne, Pāvils Šēnhofs, Pēteris Pētersons,» atceroties nopūšas Jānis Peters. «Tā gan bija interesanta sabiedrība! Es reizēm domāju, kā mēs varam šodien dzīvot, ja neesam atkal aicināti uz kādu pēcpusdienu, vakaru vai jauno gadu kompānijā! Un nav Pētera Pētersona, kurš tūlīt visus pārsteigs ar kaut ko tik jocīgu?»
2012.gadā, kad Raimonds un Lana Pauli svinēja zelta kāzas, arī Jānis un Baiba Peteri bijuši uzaicināti uz svinībām vasaras mājā Līčos pie Salacas. «Tad es svinīgajā pasēdēšanā lasīju vecu dzejoli, ko Lanai biju uzrakstījis 70.vai 80.gados. Atcerējos, ka mēs ar Baibu bijām arī Paulu 10 gadu kāzu jubilejā, tikko bijām sākuši ar Raimondu sadarboties. Liekas, ka nupat, aizvakar tas bija... Kaut kur aizgājis laiks.»
* «Vai taisnība, ka jūsu vidū deputāts ir arī Raimonds Pauls?»
«Taisnība.»
«Parādiet!»
«Maksā 10 rubļus!» - (krievu val.)
