«Šķita, ka veselība man ir kā zirgam. Nekā. Dzīve var beigties pēkšņi. Nevajag neko atlikt, jācenšas padarīt tagad,» saka jelgavnieks Normunds Černajs.
Pirms 10 gadiem Normunda (47) sieva Mairita pamanīja, ka vīram ir dzeltenīgi acu āboli
Vispirms gāja pie vietējiem ārstiem, kuri diagnozi nenoteica. Nosūtīja uz Infektoloģijas centru Rīgā, kur «pieslēdzās» arī Stradiņu slimnīcas ārsti. Diagnoze - sklerotizējošs holangīts. Aknu žultsvadu sieniņas bija iekaisušas un žultsvadi sašaurinājās, žults sāka uzkrāties un bojāt aknas. Kāpēc Normunds saslima, vienotu atbildi ārsti nedeva. «Par savu slimību nelasīju, jo sapratu - tas neko nedos. Ja kāds palīdzēs, tad tikai ārsti.»
Žultsvadus paplašināja ar tentiem - speciālām caurulītēm, un pāris gadus Normunds jutās labi. Ar laiku kļuva sliktāk: aknu mazspēja, ciroze. Vienīgās izredzes izdzīvot bija transplantācija. Stradiņu ārsti tam bija gatavi, jo praktizējās ārzemēs. Saku Normundam, ka tas tomēr riskanti - piekrist operācijai, zinot, ka iepriekš Latvijā nekas tāds nav darīts. «Kas man cits atlika?» Normunds stāsta - kamēr ticis līdz Stradiņu ārstiem, pagājuši teju 10 gadi. «Pa to laiku slimnīcā satiku kaimiņu, kurš gaidīja nieru transplantāciju. Nesagaidīja. Nesen nomira. Jauns čalis!»
