Romans Suta pagājušā gadsimta 20. gadu vidū
Divas lielas izstādes Rīgā iezīmē daudzpusīgā mākslinieka Romana Sutas 120 gadu jubileju. Viens no viņa lielākajiem mērķiem bija redzēt jaunizveidoto Latvijas valsti kā attīstītās Eiropas līdzvērtīgu daļu
Divdesmit trīs gadu vecumā uzgleznotais Pašportrets ar pīpi rāda jaunu cilvēku asi konturētām brūnām acīm, zilsvītrotā kreklā, mazu, sārtu cepurīti uz pakauša. Zobos gaiša pīpe. Ir 1919. gads. Jaunais gleznotājs Romans Suta pirms vairākiem gadiem izbraukājies pa pasauli kā kuģa junga. Pēc tam sāk apmeklēt nodarbības mākslas skolā Rīgā. Drīz iedraudzējas ar tā laika progresīvākajiem prātiem latviešu mākslā, mazliet vecākajiem Jāzepu Grosvaldu, Voldemāru Toni, Konrādu Ubānu, Kārli Johansonu, Jēkabu Kazaku.
Enerģijā kūsājošo Sutu kolēģi sākumā nemaz neņem nopietni. Taču uzrunā viņa asais prāts, zināšanas. Arī talants, kas pamazām sāk sevi izpaust glezniecībā. Vēl pēc desmit gadiem Suta būs kļuvis par vienu no Latvijas modernisma pīlāriem. Nodrošinājis Latvijas mākslai atpazīstamību Eiropā. Izmēģinās roku arī scenogrāfijā, dizainā, kino.
