Laura Groza-Ķibere. Foto — Ieva Salmane.
Režisore Laura Groza-Ķibere prot sabalansēt darbu un atpūtu, viņa uzskata to par trīsdesmitgadnieku paaudzei raksturīgu prasmi
Nostāties simt cilvēku — orķestra, kora, solistu — priekšā un izstāstīt savu ideju bija izaicinājums. Laura Groza-Ķibere pirmajā operas Spēlēju, dancoju mēģinājumā augustā ar kolēģiem daudz jokoja. Tas ir ierasts režisores paņēmiens, lai pārvarētu spriedzi un saviļņojumu, sākot darbu pie jauna iestudējuma.
Mierīga un laipna Laura sēž arī man pretī Andreja Žagara leģendārajā kafejnīcā Osīriss, kur norunāta intervija. Ir pirmdiena, vienīgā diena nedēļā, ko viņa no spraigā darba ritma spējusi izraut sarunai. Kā vienmēr eleganta — melnā kleitā, mūsdienīgi orientālām rotām. Vēlāk intervijā ar Lauru runājam ne tikai par operu, bet arī par iespējām un māku atpūsties — vakariņas labā restorānā kopā ar vīru, Rīgas Cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un draugiem režisore uzskata par vienu no jaukākajiem relaksēšanās veidiem. Pēdējā laikā gan šādu vakariņu nav bijis daudz — Lauras uzmanības lokā ir Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa 70. gados radītā opera Spēlēju, dancoju, kas pirmizrādi Nacionālajā operā piedzīvo 26. septembrī.
