Jānis Zuzāns ar Jāņa Tīdemaņa gleznu Pastaiga ostmalā (ap 1937.).
Mākslas mecenāts un azartspēļu biznesa Alfor īpašnieks Jānis Zuzāns rīko savas kolekcijas izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Ir rīts. Pa Alfor biroja ēkas spožo marmora grīdu Mārupē, uzmanīgi liekot ķepas, staigā raibs runcis. Milzu platekrānā vīd spēļu zāļu Fenikss sarkanais logo. Kādam darbiniekam, kungam gados, sekretāre vaicā, vai jau pieteicies sporta spēlēm. Viņš atbild - jā. Pats Zuzāns, gaišā īsrocī un Bottega Veneta mokasīnos, ir pati laipnība: «Nu čto, tovarišči*!» viņš jokodamies uzsauc darbiniekiem un apstājas pārmīt dažus vārdus.
Viņa darba kabinetā šajās dienās ir dīvaina atmosfēra: no sienām pazuduši Padega, Grosvalda, Baušķenieka darbi. Arī pašam sevišķi mīļā Oto Skulmes Portreta kompozīcija. Palicis tikai Tīdemanis un Bosha kopija. Sarunas sākumā viņš pievēršas tai: «Šis ir rimeiks: Hieronīma Bosha Atgādinājums. Reālajai bildei ir gadi piecsimt, tā atrodas muzejā Antverpenē. Šo uzgleznojis viens Latvijā dzīvojošs mākslinieks, netīšām atradu vienā mākslas galerijā. Tā viņa man visu laiku staigā līdzi. Mākslinieciskā vērtība ir... nevar teikt, ka nulle, bet nokopēta no oriģinālā darba fotogrāfijas. Man ļoti patīk sižets. Pievērsiet uzmanību, pie spēles galda sapulcējušies sabiedrības pārstāvji: gan mūķene, gan aristokrāti, gan zemnieki. Visi slāņi. Ja pieiet tuvāk, var redzēt, ka žuļiks maku mēģina nozagt.» Ir arī suns un bērni - mana replika pieliek punktu tēmai.
