Foto — Nora Krevneva, F64
Vai nu tu dziedāsi savu, vai būsi miris - šo solījumu dziesminieks Haralds Sīmanis, kam nupat iznācis jauns albums, ievēro līdz pat 60. savas dzīves gadam
Plastmasas pudelē līst balta nesen slaukta piena strūkla, bet lopu virtuves stūrī aiz krāsns skan dzidra balstiņa. Circeņa dziesmu aizkrāsnē dzirdu pirmo reizi mūžā. Un sakritības dēļ tam jānotiek, ciemojoties Madonas pusē pie mūziķa Haralda Sīmaņa, kura neparastais, vibrējošais falsets, izlokot pantus ar jēgpilniem vārdiem, arī visu šo laiku ir bijis kā tāda circeņa dziesma aizkrāsnē. Neatkarīgs, no konjunktūras brīvs dvēseles sauciens.
Gariem periodiem par Sīmani nav dzirdēts itin nekas. Un tad viņš atkal uzrodas - ar tīrradņa aizrautību, ar hipijisku atgādinājumu, ka pasaulē vēl ir beznosacījuma mīlestība, ir ideālisms, ir mūzika, kuras rakstīšanu neietekmē ne Eirovīzija, ne vietējo televīzijas šovu pasūtījums. Haralda komponētais Ezers, kas noslēdz nupat iznākušo albumu Es esmu rīts, priekšstatam par «skaistu, latvisku dziedāšanu» oponē tikpat nepārprotami kā 1980.gadā. Viņš, vīrietis ar padomju cilvēkam nepiedienīgi noaugušām krēpēm, šo dziesmu burtiski izkliedza uz Mikrofona skatuves.
