«Mācēt latviešu valodu bērnam ārpus Latvijas nozīmē domāt latviski, saprast zemtekstus, izteikt domas. Saprast valodas skaistumu,» saka Ineta Cara, Eiropas skolas latviešu valodas skolotāja. Foto — Nicola Toscani
Varētu vienu gadu pamēģināt. Tā Ineta nodomāja, kad bijušais kolēģis pastāstīja, ka Eiropas skola (European School Brussels II) meklē latviešu valodas skolotāju. Tobrīd Ineta gribēja pārmaiņas, viņa strādāja par latviešu valodas skolotāju un direktora vietnieci Valmieras Valsts ģimnāzijā, koordinēja debašu klubu Vidzemē.
Ineta izturēja Eiropas skolas konkursu un 2005. gadā sāka mācīt valodu bērniem, kuru vecāki strādā ES institūcijās un diplomātiskajā korpusā. Pēc septiņiem gadiem bērnu bija tik daudz, ka Latvijas valsts izsludināja konkursu uz skolotāja amatu, un Ineta pieteicās. Par viņas darba devēju kļuva Izglītības ministrija, nedaudz pie algas piemet arī ES.
Nu jau sešpadsmito gadu Ineta māca latviešu valodu 7.—12. klasei, pārējās mācības notiek angļu, franču vai vācu valodā. Pie Inetas mācās apmēram 70 bērnu. «Viņi ir jauki, intelektuāli. Motivēti. Vienīgi varētu vēlēties dziļāku izpratni par kultūru. Daudzi nezina ne beļģu, ne latviešu rakstniekus un sportistus. Reizi gadā aizbrauc uz Latviju, un dažs pat neatceras, kā sauc vietu, kur apciemoja vectēvu. Tā pamazām zūd piederība Latvijai. Var sūtīt tūkstošiem eiro diasporām, taču, ja nebūs vēlmes mācīties valodu, tad nebūs,» saka skolotāja.
