Ieva Sproģe-Grigorjeva. Foto — Ieva Salmane
Pirms sešiem gadiem retas ģenētiskas slimības dēļ Ieva Sproģe-Grigorjeva (46) sāka zaudēt redzi. Viņa stāsta, kādas izmaiņas diagnoze nesusi un kāpēc tagad tai ir pat pateicīga
Pienācis laiks brillēm! Tā Ieva Sproģe-Grigorjeva nodomāja todien, kad teksts datora ekrānā rādījās izplūdis. Pierakstījās pie acu ārsta. Standarta mērījumi neko ļaunu neliecināja. Bet tad Ieva ieminējās, ka pirms mēneša, ieskrienot krēsla kājā, salauzusi divus pēdas pirkstus. Ārste ierosināja pārbaudīt redzes lauku, pēc tam nosūtīja pie tīklenes speciālista.
«Pat iedomāties nevarēju, ka, iespējams, sašaurināts redzes lauks man bija jau sen,» tagad saka Ieva. Izrādījās, ka viņai ir pigmentozais retinīts — reta ģenētiska saslimšana, kas tīklenes šūnu bojājumu dēļ pakāpeniski atņem redzi. Zūd nakts redze un perifērā redze, redzes lauks nemitīgi sarūk, «tunelis», ko redz, kļūst arvien šaurāks. Reizēm kādu laiku redze saglabājas nemainīga, citreiz — straujāk pasliktinās, viņa saka. «Uzlabojumu gan nekad nav.»
