Ģirts Augstkalns ar sievu Ligitu un meitu Airitu, kurai pēc saindēšanās ar sēnēm viņš ziedoja daļu aknu. Foto — Mārtiņš Zilgalvis, F64.
Ja nu kādam ir neticama dzīve, tad tā ir Ģirtam Augstkalnam no Smiltenes Brutuļiem
Strādājis par apbedītāju un tīrījis plauktus Īrijā. Reiz atradis kilogramu smagu gaileni. Nepilnu divu gadu laikā zaudējis vairākus tuviniekus. Nesen atgriezās no Hamburgas, kur ziedoja daļu aknu piecgadīgajai meitai Airitai. Viņa septembrī pie kaimiņiem uzcienājās ar indīgās baltās mušmires karbonādi.
Par šo nelaimi un veiksmīgo atveseļošanos rakstīts daudz, laiks pastāstīt par pašu Ģirtu, kurš ar savu humora izjūtu turējis pie «samaņas» visu ģimeni.
«Tā ir Bonda kafija,» Ģirts ironizē par spiegu filmu, sniegdams bundžu, uz kuras rakstīts Bond. Pie kafijas krūzes viņš ar ķēdi piesējis tējkaroti. Lai nepazūd. To iemācījis tēvs. «Mēs bijam trīs brāļi. Sestdienās un svētdienās visi šiverējām pa virtuvi: cepām bulciņas, kūlām putukrējumu, griezām rasolu.» Mācējuši arī govis slaukt un adīt, tētim padevusies izšūšana. «Man patīk staigāt uzvalkā. Kādu laiku baigi patika hūtes. Reiz mēs, brāļi, saģērbāmies uzvalkos, uzlikām hūtes un pastaigājāmies.»
