Kristīne Prauliņa.
Kopš izdots Kristīnes Prauliņas debijas albums Melns ar baltu, jaunā dziedātāja stingri nolēmusi nevis kļūt slavena, bet dziedāt par to, kas patiešām svarīgs - par bezcerību un cerību
Uz skatuves valda krēsla. Tajā klusi pie klavierēm sēž pianists, solisti gaida arī bundzinieks, kontrabasists un ģitārists. Taču, kad prožektors izgaismo uz skatuves iznākušo dziedātāju, ir pārsteigums. Tā nav dīva zelta krāsas kleitā ar skaisti safrizētu galvu un žilbinošu smaidu. Jauna meitene zilā kleitā, pelēkā trikotāžas jakā, apaļo seju ieskauj tumši brūni, gari mati. Kristīnes Prauliņas izskats neraisa asociācijas ar džezu, lai gan tieši viņa pērn starptautiskajā džeza mākslinieku konkursā Riga Jazz Stage 2014 izcīnīja Grand Prix balvu kā labākā džeza dziedātāja. Taču, kad šī meitene sāk dziedāt, viņas balss ir tik brīva, dzīva un nesamākslota, ka bez lielām pūlēm aizved klausītājus pastaigā pa lietū samirkušu pilsētu vēl tajos laikos, kad cilvēki bezdarbam un izmisumam spītēja ar izpriecām un nerimstošu dzīvesprieku, pēdējos grašus izdodami par glāzi dzirkstoša šampanieša.
