«Esmu lepns par Latviju,» paziņo Deivids. «Iedzīvotāji ir tik apzinīgi un pacietīgi! Šobrīd dzīvojam tādā salauztā pasaulē, vislielākā problēma ir bailes. Manai ģimenei un draugiem palīdz ticība. Es viņiem saku, ka ne jau Dievs ir šo visu sastrādājis, bet cilvēki.» Foto — Ieva Salmane
Ejam, ejam, Deivids latviski aicina suņus. Kips, deviņus gadus vecs melnbalts lamzaks, ir viņējais. «Devos pirkt elektrisko ģitāru baznīcas jauniešu grupai, bet kaut kā sanāca, ka atvedu mājās suni. Samaksāju 20 latus,» iesmejas vīrietis. «Sieva joprojām par to atgādina.» Otrs suns, mazais Fibo, piederot ģimenes draudzenei. «Ar draugiem un viņu suņiem katru svētdienu gājām staigāt un piknikojām, bet ierobežojumi to ir apstādinājuši. Fibo saimniecei, veikala grāmatvedei, darbs kļuvis nervozāks, pusdienlaikā nav tik vienkārši aizskriet uz mājām, un es ierosināju: «Varu suni izvest pastaigā trīs dienas nedēļā, lai tev ir vieglāk!»»
Brits no Smiltenes bija viens no pirmajiem Latvijā, kas, sākoties ārkārtas situācijai, piedāvāja citiem bezmaksas palīdzību. Transporta pakalpojumus ar savu auto, pārtikas iegādi. Ar ierakstu feisbukā dalījās vairāk nekā 1000 cilvēku. «Saņēmu telefona zvanus no Rīgas, bet diemžēl nevarēju palīdzēt, jo tas ir pārāk tālu,» viņš atceras. Kāda sirmgalve turpat Smiltenē lūgusi nopirkt produktus. Cita apjautājusies, vai Deivs varētu atgādāt... 150 litrus ūdens. «Viņa dzīvo laukos, ūdens bija jāatved no draudzenes akas.» Labdaris turpina ar paša gatavotu ēdienu aplaimot trūcīgu ģimeni, to bija sācis darīt jau pirms Covid-19 krīzes. Viņa astoņdesmitgadīgie vecāki Anglijā šobrīd vispār neizejot no mājas. «Katram ciemam ir WhatsApp grupa, kurā cilvēki piedāvā palīdzību vai arī lūdz, ja viņiem to vajag.»
