Katrīna Rudzīte.
Nominēta gada spilgtākajai debijai latviešu literatūrā, dzejniece Katrīna Rudzīte (23) pati savu grāmatu nevar izlasīt, jo slikti redz. Taču emocionāli viņa redz vairāk par citiem un pasauli paplašina, studējot antropoloģiju
Katrīnas Rudzītes pirmā dzejoļu grāmata Saulesizplūdums ir krāsaina, redzes vīzijām bagāta. To ir teikuši vairāki cilvēki, viņa pasmaida. Redaktors Jānis Rokpelnis uz vāka raksta, ka šī «dzeja cauraugusi pilsētu. Fiziski, garīgi, dvēseliski.» «Jā, pilsēta drīzāk nekā kaut kāds mežs,» piekrīt Katrīna. Tas nav nejauši.
Bijušās liepājnieces īres dzīvoklis Rīgā, Ziepniekkalnā ir īstā pilsētas biezoknī, daudzu deviņstāvu padomju projekta māju ielenkumā. «Cilvēki parasti runā, ka šādu vietu bezpersoniskums un cilvēku masa ir nomācoši un traucējoši, bet es to izjūtu tieši otrādi. Man patīk bezpersoniskums, tas, ka es šeit varu pazust. Mana dzīve lielākoties notiek centrā, un braucot pāri Daugavas tiltam ir tik laba sajūta - es braucu mājās,» viņa saka. «Es nevarētu dzīvot kopmītnēs, jo, lai mācītos, man vajag klusumu. Varbūt esmu pārāk izlaidusies, bet, kad kursabiedrenes stāsta par žurkām un tarakāniem, es nesaprotu, kā viņas tur dzīvo. Tomēr es gribētu, lai šajā rakstā ir uzsvars uz literatūru, nevis kā es tieku ar visu galā.»
