Foto — Dmitrijs Suļžics, F64.
Trimdas mākslas izstādē Arsenālā blakus pasaules līmeņa slavenību gleznotāju darbiem atrodami spilgti atklājumi, taču tautiskās nostalģijas ir maz. No tās konsekventi atteicos, skaidro kuratore Dace Lamberga
Latvieši paši sevi mēdz dēvēt par dziedātāju tautu, taču tieksme uz gleznošanu un citām vizuālajām mākslām spēcīgi izpaudusies visdažādākajos laikos un vietās. Nupat izstāžu zālē Arsenāls atklāta vērienīga latviešu trimdas mākslinieku izstāde, kurā, šķiet, pirmo reizi iespējams gūt tik visaptverošu priekšstatu par ārpus Latvijas tapušo glezniecību. Par izstādi sarunājos ar tās kuratori, mākslas zinātnieci Daci Lambergu.
Kāpēc nolēmāt pētīt latviešu trimdas mākslu un veidot izstādi?
Trimdas māksla mani interesēja ļoti sen. Trimdas žurnāla Latvju Māksla redaktors Arnolds Sildegs bija mana tēva studiju biedrs Mākslas akadēmijā. 90.gados viņi sāka sarakstīties, un pēc tēva nāves turpināju saraksti, šo to rakstīju arī par mūsu mākslu Latvju Mākslai. Redzēju, ka tur ir interesanta, laba glezniecība.
