Globāli ņemot, DEAC apmēri «nav ne puspile okeānā». Taču 400 serveru skapju jeb kritiskā robeža, lai kāds, piemēram, ASV uzņēmums vispār sāktu runāt, ir sasniegta, un sarunas risinās. «Protams, tikai pēc tam, kad ir izskaidrots, ka Baltija neatrodas Teksasā,» nosmaida DEAC šefs Andris Gailītis. Foto — Nora Krevņeva, F64
Pat 30 tūkstošus latu mēnesī no viena kvadrātmetra - to prot «izcelt» latvieši, kas gādā par baltiešu, krievu un amerikāņu datu drošību
Laikmetā, kas stutējas uz vieniniekiem un nullēm, dūcošu serveru angāri ir tik pieprasīta eksportprece, ka Digitālās ekonomikas attīstības centrā (DEAC) kalkulē, kad sākt betonēt grīdu nākamajam datu centram tepat Rīgā. Lai cik tūkstoši kilometru šķirtu divas pasaules vietas, viņi tās prot savienot ar pārdesmit milisekunžu ātrumu. Aptuveni tikpat daudz laika vajadzēja uzņēmuma valdes priekšsēdētājam un līdzīpašniekam Andrim Gailītim, lai piekristu intervijai.
Viņš ir aktīvs nozares rupors sociālajos tīklos un, daudz neliedzoties, sevi sauc par darbaholiķi. Uz e-pastu atbild gan pusnaktī, gan atvaļinājuma pilnbriedā un, sarunas laikā pārlaizdams kārtējo reizi ar plaukstu pār seju, saka, ka norimsies tikai tad, kad biznesā būs iespējams pārredzēt tuvākos divus gadus. «Kad nebūs kā tagad, kad iecerētas lielas investīcijas, bet man jādomā, kura banka varētu būt normāls un paredzams ilgtermiņa partneris.»
