Katrīna Ošleja.
Nesen runāju ar kādu vadītāju labi pazīstamā uzņēmumā. Sauksim viņu par Juri. Viņš sūdzējās, ka īsti nezina, kā viņa darbu novērtē vadītājs hierarhijā virs Jura, kā arī viņa komanda. Tas rada neskaidrību, kā savu sniegumu var uzlabot, ko darīt citādi, ko saglabāt, kā ir. Jurim personiska attīstība rada darba jēgu. Katru gadu organizācijā tiek ievērota labā menedžmenta prakse noturēt ikgadējās novērtēšanas pārrunas. Šis process ir formāls - gan vadītājs, gan darbinieks atķeksē anketā prasīto, tomēr īsta, atklāta saruna tā arī nenotiek.
Sarunas gaitā atklājās, ka Juris pats izvairās sniegt atgriezenisko saiti. Kad jāsniedz negatīva atgriezeniskā saite, ir bail aizvainot, savukārt, kad pozitīva, - bail, ka uzslavu uztvers kā liekulību vai glaimus. Rezultātā darbinieki tā arī neuzzina, kur būtu sevi jāattīsta un kur viņi ir lieliski.
