Labam vadītājam jāspēj diendienā paveikt stratēģiskus un biznesa attīstībai kritiski svarīgus uzdevumus, bet, lai to varētu izdarīt, jāattīsta vēl kāda spēja — prasme deleģēt citus darbus un uzticēties padotajiem
Savā praksē bieži sastopos ar vadītājiem, kuri ir tuvu izdegšanai vai jau izdeguši. Tipiskais pamatojums, kāpēc viņi uzņēmušies tik daudz un nonākuši līdz šādam stāvoklim: «es izdarīšu ātrāk un labāk, citu mācīšana tikai paņems vēl vairāk laika» vai «neviens cits jau negribēs to darīt, tas tāds garlaicīgs rutīnas uzdevums». Protams, arī klasiskais attaisnojums — «es nevaru deleģēt savus darbus, jo tā tikai apkrauju citus ar pienākumiem un jūtos vainīgs par to».
Īstermiņā tiešām var likties, ka pašam sanāks labāk un ātrāk. Tomēr, ilgtermiņā šādi strādājot, vadītājs nedod iespēju darbiniekiem attīstīties un apgūt kaut ko jaunu. Iespējams, tādā veidā viņi tiek demotivēti, jo kolēģiem nav iespējas piedzīvot savu izaugsmi. Turklāt reizēm līderis šādi nepaspēj paveikt citus pienākumus, kuri uzņēmumam ir stratēģiski svarīgi un kuros viņam patiešām būtu unikāls pienesums. Pamazām piezogas upura pozīcija — es te darbojos ar rutīnas lietām, nav laika pieķerties pie būtiskā, tomēr esmu taču tik atbildīgs, man jāvelk šis vezums.
