Foto — Shutterstock
Oranžais kokteilis ir labs iemesls, lai apsēstos kanāla malā un parunātos
Zane mani sagaidīja Piazzale Roma. Vairākus mēnešus nebijām redzējušās, un es biju atbraukusi ciemos no Helsinkiem, lai pirmo reizi apskatītu Venēcijas mākslas biennāli, kurā viņa toreiz strādāja. Pa šiem mēnešiem Zane bija apguvusi iemaņas, kā vislabāk izspiesties cauri tūristu biezoknim, un, lieki netērējot laiku, lai apbrīnotu tiltiņus un kanālus, mēs ātrā solī devāmies uz viņas dzīvokli. Draudzene bija izdomājusi, ka vispirms mums Venēcijā jāiet iedzert spritz. Pirms tam te biju tikai caurbraucot, un īsta priekšstata par pilsētu vai to, kas tur jāēd un jādzer, man nebija.
Noliku mugursomu, un ienirām atpakaļ cilvēkos. Zane labi pazina ielu labirintu, un mēs bez maldīšanās pilsētā, kas ir slavena ar to, cik viegli var pazust ieliņu līkločos, drīz vien iznirām pie maza bāriņa kanāla malā. Lai gan vēlāk pati pāris mēnešus nodzīvoju Venēcijā, tā arī vēlreiz neuzdūros vietai, kur pirmo reizi dzērām spritz. Neiedomājos arī Zanei pārjautāt, bet atceros, ka pasūtījām dzērienus un izgājām laukā apsēsties uz kanāla apmales. Tā bija ieliņa, kur nemudžēja no cilvēkiem, sēdējām, dzērām savus kokteiļus, ēdām granātābolu, ko bijām noplūkušas kādā pagalmā pa ceļam, un skatījāmies uz ūdeni, kurā ik pa brīdim garām paslīdēja laiva. Skats ir galvenais uz šīs salas — arī Josifs Brodskis Venēciju dēvē par «pilsētu acij», jo pārējās maņas tur spēlē sekundāru lomu.
