«Manai mammai par mani ir kauns. Bet man nav kauns,» saka Maija Krastiņa. Foto — Gints Ivuškāns
Kopā ar Vides filmu studijas videosērijas Es daru tā varoņiem meklēsim veidus, kā dzīvot dabai draudzīgāk
Vidējais ES pilsonis dzīvo tā, it kā mums būtu trīs planētas, norādīts Eiropas Parlamenta nupat apstiprinātajā ambiciozajā plānā pārejai uz aprites ekonomiku. Taču, kamēr tas vēl jāievieš praksē, aktīvisti mēģina rādīt piemēru
Puķes no miskastēm plaukst
Komunikācijas vadītāja un biedrības Zero Waste Latvija aktīviste Maija Krastiņa jaunas lietas pērk tikai tad, ja nav citas iespējas. Savu pērn iegādāto dzīvokli apmēbelējusi galvenokārt ar lietotām mantām, kas sameklētas Andelemandele.lv, bet lauvastiesu no pārējās iedzīves paņēmusi no ielas. Visbiežāk atstātu pie miskastēm.
«Manai mammai par mani ir kauns,» viņa atzīst. «Bet man nav kauns. Tas ir mans dzīvesveids, jo negribu piecūkot pasauli. Es domāju, ka vajadzētu atrast risinājumu, kā šādas lietas darīt cieņpilni. Francijā, kur es kādu laiku esmu dzīvojusi, ir punkti, ko sauc par resursu vietām, kur var gan aizvest savas nevajadzīgās lietas, gan paņemt kaut ko sev. Tas darbojas nedaudz līdzīgi kā Otrā elpa, bet tādas vietas vajadzētu visur un ne tikai mazām lietām, arī mēbelēm un visam pārējam.» Savukārt bezatkritumu dzīvesveidu viņa sākusi piekopt, dzīvojot Beļģijā, kur arī ierasts, ka cilvēki sev vairs nevajadzīgas lietas vienkārši atstāj uz ielas un kāds paņem.
