Lielās dienas iešūpošana ar pušķotām šūpolēm ik gadu notiek arī Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Foto no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja arhīva
Senajiem latviešiem Lieldienas bija priekpilni gaismas uzvaras svētki, kuros palīdzēt saulei iešūpoties uz augšu
Šūpotnes. Šūpules. Līgotnes un līgačas. Latviešu tautasdziesmās šūpolēm ir dažādi vārdi, tomēr vienots ir mērķis, ar kādu Lieldienās šūpoties jo augstāk, jo labāk, — veicināt gaismas uzvaru pār tumsu, auglību un labklājību gan mājās, gan tīrumos. «Tāpēc šūpolēm bija jādod ziedojums, kā visam, no kā gribi izlūgties sev kādu labvēlību,» saka folkloriste Zoja Heimrāte. Nedrīkstēja sēsties nepušķotās šūpolēs, turklāt, pirms šūpojās ļaudis, bija jāizšūpo kāda velte. Piemēram, krāsota oliņa. «Šūpolēm bija jāpielabinās.»
Senākās liecības par šūpošanās tradīciju Eiropā rodamas Grieķijā, kur atrasta māla figūriņa, kas attēlo sievieti šūpolēs ap 1300. gadu pirms mūsu ēras. Tomēr paradums šūpoties tieši Lieldienās nav raksturīgs daudzām tautām, un arī kristīgā baznīca uz to neaicina, pat Lietuvā šādas tradīcijas nav. Taču pavasara lielākajos svētkos šūpoles kar ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.
