Dace Rukšāne: «Esmu sēņu tīrības karaliene — tārpus un švammes bez žēlastības atdodu komposta kaudzei, un manos krājumos nonāk tikai ideāli tīri eksemplāri.».
Ja gribat mani satikt, aiziet kopā uz teātri, pasēdēt kafejnīcā, sarakstīties sociālajos tīklos, dariet to augu gadu, tikai ne septembrī! Septembrī manis sabiedrībai nav. Septembrī manis nav arī ģimenei. Viņi ar to ir samierinājušies, jo zina, ka šajā laikā no manis izlaužas neiegrožojamas jūtas.
Jūtas pret sēnēm
Pirms nedēļas es gandrīz atdevu galus no pārslodzes, jo kopā ar draudzeni nolēmām izstiept no meža tik daudz baraviku, cik vien spējam panest. Kā par nelaimi, salasījām daudz vairāk, nekā spējām nest, un brīdī, kad līdz mašīnai bija palicis kāds kilometrs, es vaidēdama no spēku izsīkuma, aizķēros aiz zara un nolikos uz mutes slapjā grāvī. Gulēju tur nošķiedusies dubļiem un sūnām starp diviem milzu groziem, pie mugursomas lencēm bija piesieti vēl divi pārpildīti maisi, un vienīgā mana doma bija - vai tik es neesmu izgāzusi sēnes zālē un tās samīcījusi? Ai, nē! Kārtīgs sēņotājs pārsitīs galvu, uzdursies uz naža, taču grozi paliks neskarti. Tajā dienā nostaigājām 15 kilometrus, salasījām 16 lielus grozus ar baravikām, tīrījām tās līdz četriem rītā un nākamajā dienā sāpošām kājām un rokām devāmies atpakaļ mežā. Kas tas ir? Alkatība? Atkarība?
