Agrāk zemnieki šos tomātus tā glabāja ziemai, sakāra čemuros un pakāra ārā, kur labi vēdinās gaiss. Varēja nostāvēt pat pusgadu
Viņam rokās kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids
Espreso, vai ne? Jautājumā, ko man uzdod Salvatore, ieskanas metālisks tonis. Pamāju ar galvu. Siltā Sorrento saule jau laižas uz vakara pusi, un Vidusjūra viz zeltā. Esam pabeiguši mieloties ar vietējām zivīm un jūras veltēm.
Salvatori, kuram Ņujorkā pieder itāļu restorāns, tāpat kā mani, pusdienās uzaicinājis Franko. Viņa gaišās piekrastes mājas durvis vienmēr plaši atvērtas viesiem. Pirms gadiem piecpadsmit gan nama durvis, gan ceļu uz savu sirdi viņš pavēra manai skolas laiku draudzenei Ilvai, tāpēc Sorrento ciemojos bieži.
Pateicoties Ilvai un Franko, man ir atvērušies vārti uz itāļu virtuvi, tās vienkāršajām un krāsainajām receptēm. Draudzene mani, no lates un kapučīno atkarīgo, arī izdresējusi: Itālijā šos dzērienus malko tikai rīta pusē, pēcpusdienā tos dzer tūristi. Tāpēc atviegloti varu nopūsties, kad saprotu, ka Salvatores viltīgo testu ar espresso esmu izturējusi.
