Ilustrācija — Madara Krēziņa
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Garstāsta fragments
Vispirms to pateica skolasbiedrene un pusdraudzene Gija.
— Tavam tēvam ir mīļākā. Matemātikas učene no arodskolas.
— Pasakas, — es atbildēju, kaut sapratu, Gija runā taisnību. Acumirklī prātā atgriezās bērnība, māsas priekšlaicīgā piedzimšana, mammas ilgā uzkavēšanās Rīgas slimnīcā, tumšmatainā auklīte princese Turandota, īstajā vārdā Jeļena, kura mācīja arodskolas zēniem matemātiku. Skolasbiedrenes Gijas vārdus apstiprināja jaunākā māsa Estere. «Tētis satiekas ar Jeļenu.»
Mēs ar māsu izskatāmies ļoti atšķirīgas. Esterei ir sīka, šaura sejiņa, paplāni mati, kas saņemti ar gumiju, viņa, tāpat kā tētis, nēsā brilles, un viņai spīdoši padodas mūzika. Jau agrā bērnībā Estere bez aizķeršanās ar klavierēm spēlēja Jūs, bērniņi, nāciet un Ej, stāsti kalnos, lejās. Es esmu slaida, gara, man pāri pleciem krīt biezi salmu krāsas mati, un es neesmu līdzīga ne mammai, ne vecmammai. Līdzību ar augstprātīgo Rīgas omi, mūzikas skolotāju, kura man pēc nesekmīgās dziedātmācīšanas atmeta parasto frāzi, ko saka nemuzikāliem bērniem, — lācis uz ausīm uzkāpis —, arī neredzu.
