Māris Salējs. Tuvošanās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.
Tieši ar šiem trijiem virsrakstā pieteiktajiem apstākļa vārdiem — tuvāk, dziļāk, klusāk — var raksturot sajūtu kopumu, kas rodas, izlasot Māra Salēja jauno dzejas krājumu Tuvošanās. Dzejnieka savdabīgais rokraksts, šķiet, šajā krājumā ir sasniedzis izteiksmes pilnīgumu, grāmatas garumā intonatīvi ieturot vienas garas dzejas kopas raksturu, atklājot nevis autora daudzpusīgumu (kā apjomā ļoti plašajā grāmatā Kā pirms pērkona 2016. gadā), bet tieši lakoniskumu, valodas spilgtumu un spēju dramatisko atklāt caur tikko tveramu kustību, ainavas refleksiju, detaļu izteiksmīgumu.
Grāmata mudina jautāt, kas ir nozīmīgāks: lasītāja prāta gandarījums, baudot formas virtuozitāti un asociāciju dziļumu, vai arī emocijas, ar ko katrs var viegli identificēt arī savu nemieru, mirkļa apzinātības trauslumu un nolemtību? Šoreiz tiek uzrunāti abi — gan prāts, gan jūtīgums situācijās, kad «uz mazu brīdi tīra nebūtība ienāk patrīties gar esmi». Lai gan viegli sirreālais absurdums, īpaši vides portretējumos, liek cerēt, ka krājumu lasītāji neplosīs no konteksta izrautās citātu virtenēs, daudzu dzejoļu saturs kārdina arī ierobežota apjoma tekstā nebeidzami citēt, jo «izcirstais laiks beidzot aizaudzis un / visa tava milzīgā tukšība / ir dadžu raibeņa liela».
