Laikmetīgās mākslas muzeja kim? vasarīgais piedāvājums
Vēl pirms trīsdesmit gadiem, nenojaušot digitālās fotogrāfijas ēras sākumu un tās masveidīgo izplatību, amerikāņu filozofe Sūzena Sontāga rakstīja, ka «pēdējā laikā fotogrāfija pārvērtusies par gandrīz tikpat plaši iecienītu laika kavēkli kā sekss vai dejas, kas nozīmē, ka, gluži tāpat kā kuras katras masu mākslas gadījumā, vairums ļaužu fotogrāfiju nepiekopj kā mākslu, pa lielākai daļai tā ir sociāls rituāls, aizsardzība pret bailēm un varas instruments».
Sontāgas vārdos nevar nepamanīt jau agrāk marksistiski ievirzītā domātāja Valtera Benjamina izteikto nožēlu par fotogrāfijas kā tehniski reproducējama izstrādājuma negatīvo ietekmi uz mākslu, kurai tagad tiekot laupīta «aura» - skatītāja un mākslas darba intimitāte «šeit un tagad». Neskatoties uz kritiku par fotogrāfijas tehnisko izcelsmi un konkurenci ar pašām lietām, tā sevi ir pārliecinoši pieteikusi mākslas telpā, un, manuprāt, Raimo Lielbrieža izstāde to spilgti apliecina.
