Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Jaunais dzejnieks Reinis Pelle Karlsons dzimis 1993. gadā, pirmos dzīves gadus aizvadījis Melnsilā, pēc tam kopā ar ģimeni pārcēlies uz Liepāju. Publicējis dzejoļus literārajos izdevumos Žoklis, Strāva, Domuzīme un Punctum. Viņa debijas krājums apkopo 37 no 2021. līdz 2025. gadam sarakstītus tekstus. Radio raidījumā Bron-Hīts Karlsons atzina, ka viņa dzeju maz ietekmē ārējie dzīves notikumi, jo viņa dzīve ir visai mierīga. Savu grāmatu viņš raksturoja kā «jocīgu». Un šādu apzīmējumu tai ar mierīgu sirdi patiešām var piešķirt.
Karlsona grāmatas galvenie atslēgvārdi laikam gan ir «absurds» un «sirreālisms». Šie jēdzieni latviešu dzejā nemaz nav bieži viesi. Igauņiem sirreālistu ir tik daudz, ka pietiek veselai antoloģijai, savukārt latviešu dzejā tādu ir daudz mazāk. Arī absurda dzīves izjūta saistās ar nedaudziem vārdiem — domājams, pirmie tās nesēji bija Juris Kronbergs un citi otrās paaudzes trimdas jaunie dzejnieki 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, savukārt padomju Latvijas teritorijā par absurdu bija atbildīgs galvenokārt Jānis Rokpelnis, bet par sirreālismu — Juris Helds. Spilgts abu minēto atslēgvārdu apvienotājs bija Žebers debijas krājumā Tetovējumi un vēlākajā daiļradē. Nesenajā posmā līdzīgas tendences, šķiet, var novērot Elīnas Bākules-Veiras dzejoļos. Tātad Karlsons apdzīvo teritoriju, kas latviešu dzejā nav pilnīgi jauna, taču, kā rāda bēdīgā pieredze, lasītāji, saskaroties ar šādiem tekstiem, allaž no jauna prasa, «kāpēc neko nevar saprast?», «kāpēc nav atskaņu un pieturzīmju?» un «kāpēc man negribas raudāt?», tādēļ nebūtu par skādi šādus tekstus paķidāt sīkāk.
