Jaunie aktieri tik ļoti mīl savus tēlus, ka viņu vārdā paši spēj atļauties jebko — būt neglīti, atbaidoši, idiotiski, nezaudējot arī zināmu profesionālu šiku.
Ģertrūdes ielas teātra izrāde Melnā sperma - režisors Vladislavs Nastavševs kāpj pāri robežām
Sen (patiesībā - nekad) nebiju pavadījusi divas stundas, nepārtraukti klausoties necenzētus vārdus, rupjības, preteklības, ķecerības, zaimus, pilnīgu ārprātu, smejoties, kamēr sāk birt asaras, un varbūt nemaz ne aiz smiekliem. Režisors Vladislavs Nastavševs pārtulkojis skatuves valodā jauna, bet skandaloza krievu rakstnieka Sergeja Uhanova stāstus no krājuma Melnā sperma, kuru kāds kritiķis nosaucis par pornogrāfiju ar cēliem nodomiem.
Parasti, rakstot žurnālam Ir, kas nav mākslas izdevums, mans recenzentes mērķis ir ne tik daudz uzrādīt iespējamos trūkumus, cik pateikt, kāpēc izrādi ir vērts redzēt. Šoreiz jāsāk ar to, ka būs krietni liela skatītāju daļa, kam uz šo izrādi noteikti nav jāiet. Proti, tiem visnotaļ cienījamajiem cilvēkiem, kam doties uz teātri nozīmē sapucēties un justies neikdienišķi (šeit savu lomu gan veic pats Ģertrūdes ielas teātris noplukušajā industriālajā vidē); kas tur meklē patiesību un/vai izklaidi; un, galvenais, tiem, kuri ir pamatoti pārliecināti, ka robežas eksistē tāpēc, ka saprāts tās uzcēlis haosa savaldīšanai.
