Ģirts Krūmiņš ir vienlaikus personisks un smalkjūtīgs, prot atklāt gan sevi, gan dzeju.
Jaunā Rīgas teātra izrāde Dzeja ir teatrāls un cilvēcisks eksperiments
Man nepatīk deklamēt dzeju. Tāpēc, ka tas lielākoties ir klišejiski. Bet galvenokārt tāpēc, ka tas ir pārāk personiski. Man šķiet - skaitot dzeju no sirds, cilvēks pasaka ko pārlieku būtisku par sevi. Tāpēc dzejoļu lietošanu, manuprāt, vajadzētu ierobežot: tikai personiskām situācijām un tuviem cilvēkiem.
Māras Ķimeles jaunā izrāde Dzeja savā ziņā ir pretarguments tādiem cilvēkiem kā es. Tas ir sociāls projekts - likt publiski skanēt literatūras formai, kas savulaik Latvijā piedzīvojusi fenomenālas popularitātes kalngalus, bet šobrīd pieticīgi ierāvusies šauru literāri ievirzītu aprindu stūrītī. Droši vien būtu pārspīlēti teikt, ka latvieši dzeju nelasa, tomēr lasošo skaitu būtu iespējams ievērojami kāpināt. Vienlaikus Dzeja ir arī teatrāls un cilvēcisks eksperiments, kas rosina pārdomāt... bet tas atkarīgs no izrādes, kuru gadīsies redzēt.
