Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Rīts pienāk tumšs un drēgns. Es lēni atveru acis un mēģinu saprast, vai tiešām ir iestājies rudens, vai arī ieradums cieši piespiesties siltam, tīkami smaržojošam augumam ir tik spēcīgs, ka, guļot vienai, salst. Un ja tas ir rudens — vai tas pienācis dabā vai manā dvēselē?
Man vajadzētu just gandarījumu. Brūce ir sadzijusi, tā vairs nestruto, nesulo, nesāp. Vajadzētu lepoties. Tomēr mani pārņēmušas neizsakāmas skumjas un vientulība. Es jau no paša sākuma zināju, vismaz nojautu, ka tā būs. Izlietota plākstera vieta taču ir miskastē. Nav nozīmes, kāds ir plāksteris un kāda bijusi dziedētā brūce. Misija izpildīta. Atmiņas gan ir palikušas.
Reizēm viņš manā nelielajā dzīvoklī dzēra kafiju un kārtējo reizi sūkstījās, cik viņa ir slikta, ko viņa pateikusi, ne tā izdarījusi. Es, kā parasti, klusēju, saprotoši māju ar galvu un žēloju. Šķita, viņš ir izslāpis ceļinieks, kas tuksneša plašumos atradis krūku vēsa, dzidra ūdens. Man patika remdēt viņa slāpes, lai gan reizēm šķita — viņš lok manas asinis. Sākotnēji tas bija dziednieciski, bet jau zināms — ja terapijā dēles nenoņem laikus, tās var izsūkt visu, līdz pēdējai pilei. Kad viņš devās prom, atpakaļ pie viņas, jutos reizē piepildīta un iztukšota.
