Ingmāra Balode. Dzejoļi pēc mūsu ēras. Neputns, 2020.
Ingmāras Balodes trešās dzejas grāmatas Dzejoļi pēc mūsu ēras vāki iezīmē izdevuma noskaņu: gaiši pelēkais kontrastā ar raupjo lina/koksnes faktūras attēlu — jutekliski, taktili tveramā pasaule un ēteriskā gara matērija. Krājums gan saturiski, gan vizuāli ir dzidrs, nepārsātināts.
Lai gan iepriekšējais Balodes krājums alba klajā nāca pasen (2012), dzejniece ir uzticīga viņai tuvām poētiskajām iezīmēm. Šī ir gan laikmetīga, gan pārlaicīgu dimensiju dzeja, kurā sintezēts jūtīgi tverts materiālās pasaules ēteriskais atspulgs apvienojumā ar rāmu viedumu. Dzejoļos līdzāspastāv bērna izbrīna pilnais skatījums uz pasauli un esības pieredze.
Balodes albas tonalitāte radīja iespaidu par skicēm akvarelī. Arī jaunā krājuma teksti atgādina impresionistiskā manierē darinātas skices. Šī maniere Balodei ļauj sastindzināt garām slīdošos sajūtu, mirkļu atspulgus. alba bija akvareļu albums, turpretim Dzejoļi pēc mūsu ēras — pasteļgleznas ar nemākslotu gaišumu. Dzejoļi ir brīvi no smagmes, skumjas nereti ir tiešos vārdos neizsacītas. Velkot netiešas paralēles pasaules tvēruma ziņā, prātā nāk Eriks Ādamsons un viņa Tas Kungs ar mani rotaļājas. Balode vaicā: «Tā visa ir spēle, ko spēlē ar mums, vai ne?» Krājuma alba kompozicionālās vienotības iespaidu veidoja ceļa, ceļojumu poētika — Balode bija konstruējusi plašu, no robežzīmēm brīvu dzejas apvārsni, tādējādi ietiecoties arī plašākā Rietumeiropas kultūras kontekstā kā «pasaules pilsone». Savukārt jaunākajā grāmatā vārdos nemaz tieši nepiesaukta, tomēr vienojoša subjektīvi šķiet māju noskaņa metaforiskā plaknē.
