Rakstnieks Roalds Dobrovenskis atmasko politiskos rēgus, empātiski atklāj vecuma blaknes un mudina domāt par nākotni
Neslēpšu — rakstnieka Roalda Dobrovenska šopavasar klajā nākušo grāmatu Manas demences hronika nolēmu izlasīt tāpēc, ka man tuvo cilvēku lokā kādam atklāja šo slimību. Aplami domāju, ka rakstnieks pateiks ko vairāk par kaiti, nekā pati zinu. Taču iegrimu sarunā par vecumu — autoram izdevies parādīt vecumu kā neizbēgamu, tāpēc izzināmu un ar iekšēju mieru sagaidāmu dzīves daļu. Dobrovenskis ir arī biedējošu paralēļu vilcējs par diktatoriem un viņu smadzeņu (slimu vai veselu) ietekmi uz tautu un valstu likteņiem.
Rakstnieks savu veikumu pielīdzina piezīmēm un atsevišķās daļas iezīmē ar kodētiem saīsinājumiem — rakstīšu par sevi un Staļinu (ST), par sevi un sievu dzejnieci Veltu Kaltiņu (MĒS), par vecumu (VC), par demenci (DMN). Taču viņa tvērumam garām nepaslīd arī Putins ar Trampu un drosmīga pieskaršanās jutīgajai eitanāzijas tēmai.
