Divi personiski stāsti par padomju laiku. Kāpēc tie ir tik populāri?
Apzīmējumu «omulības literatūra» pirmo reizi izdzirdēju pavisam nesen, intervijā ar Zvaigzne ABC vadītāju Viju Kilbloku, kad Latvijas izdevniecības atgriezās no Frankfurtes grāmatu tirgus. Izdevniecības vadītājai pieder ideja sociālo tīklu ierakstus — ikdienas dzīves aprakstus, personīgas atmiņas, dižošanos ar vaļaspriekiem — pārvērst grāmatās. Omulības literatūras tēmu un autoru amplitūda ir visai plaša — no kaķu dzīves aprakstiem līdz tulkotājas Silvijas Brices patiešām izcilajiem valodas zibšņiem. Pie šāda veida literatūras gribas pieskaitīt arī padomju okupācijas laika liecības — Zanes Daudziņas Bērnudienas Komunālijā un Mārtiņa Volfa «Krievos».
Mārtiņam Volfam «Krievos» ir jau trešā grāmata, abas iepriekšējās — Banda un Bēgšana — bija romāni. Atšķirībā no tiem «Krievos» ir dokumentāls stāsts pirmajā personā par dienestu padomju armijā, adresēts laikabiedriem un līdzīgas pieredzes brāļiem. Tiem, kas atceras roka dziesmu pirms Atmodas laika un atpazīst citātus no padomjlaika propagandas, saprot krievu valodas nianses. Viena no grāmatas vērtībām ir armijas folkloras vākums, katru nodaļu ievada pa kādam izteicienam oriģinālvalodā, un jāteic, ka to absurdu latviskot bieži vien nav pat iespējams. Ja vēlas «Krievos» lasīt kā romānu, tad tam pietrūkst sižeta virzības, stāstījumu uz priekšu nes tikai laika upe.
