NULL.
Romāns Silva rerum III ļauj iebāzt degunu pagātnē
Bērnībā reizēm sapņoju, ka zem mājas grīdas esmu atradusi paslēptuvi - kastīti ar interesantām un svešādām lietām. Senas rotaļlietas, krāsaini sīkumi, viss tik jauks un neredzēts, bet nekad neiegūstams. Pamodos, bet nav nekā, tikai sajūta, it kā vēl turētu rokās.
Lasot Kristinas Sabaļauskaites grāmatu Silva rerum III, atcerējos šo sapni - dīvainas, neredzētas lietas, nedzirdēti vārdi, it kā es nejauši būtu iekūlusies pagātnē un man uz līdzenas vietas būtu jāapgūst jauni lietu nosaukumi, citādi nesapratīšu neko. Visu cieņu tulkotājai Dacei Meierei, bet romānu brīžam lasīju kā svešvalodā, uzcītīgi mēģinot nojaust, kas ir žistokoni, kontuši un žiponi. Lietas, kas pirms vairāk nekā 250 gadiem ikdienā bija tikpat pierastas un zināmas kā rūteri, disketes un planšetes.
