Ieva Akuratere un Raimonds Bartaševičs koncertā Siguldā.
Grupas Pērkons koncerttūre Sapumpurots zars - redzēt Latvijas roka vēsturi «dzīvajā»
Leģenda ir tautas vērtība un neatņemama vēstures sastāvdaļa. Tā man gribas teikt par grupu Pērkons. Varu atzīties - Pērkons ir arī mans personiskais piedzīvojums, es redzēju, kā veidojas šī leģenda. Bija laikam 1982.gads, un man bija 16 gadu, kad nokļuvu Pērkona koncertā radiorūpnīcas klubā Mūkusalas ielā. Zālē bija salikti krēsli, un visiem bija jāsēž. Zāle bija pārpildīta un palikusi man atmiņā kā melnbalta, dūmakaina bilde. Likās - mūs visus arestēs un aizvedīs uz padomju miliciju. Satraukums bija milzīgs, nezināju, ko gaidīt, kā uzvesties, tikai apzinājos: «Es esmu īstā rokkoncertā, un tas tūlīt sāksies!»
Mūziķi iznāca uz skatuves - gariem matiem, un viņu bija daudz. Biju pārsteigts par viņu drosmi, par to, kādu mūziku viņi spēlē un par augsto profesionālo līmeni! Klausoties pat gribējās, lai «dod vēl dziļāk grīdā», spēlē agresīvāk, skaļāk! Pērkons tolaik jauniešiem sniedza tās sajūtas, ko viņi sirdīs gaidīja, un pārsteidzošā veidā grupa mācēja tikt galā ar visu kontrolējošo oficiālo padomju varu. Kā piemēru atceros Jura Kulakova pieteikumu: «Nākamā dziesma ir par komjauniešu cīņu pret apkārtējās dabas piesārņošanu - dziesma Gulbis!» Zāle eksplodēja! Vairs neatceros, vai mēs lēcām kājās un kā beidzās koncerts, bet atceros sajūtas pēc koncerta - man likās, ka es tikko biju bijis Londonā uz kādas superīgas rokgrupas koncertu. Biju tik pacilāts, ka, ja mani tajā brīdī būtu aizturējuši Valsts drošības komitejas vīri, es būtu viņiem spļāvis un čurājis virsū!
