Foto — Māksla XO.
Purvīša balvas laureāta Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām ir kā labi režisēta filma
Man un maisiņiem ir sava vēsture. Bērnībā biju nedaudz apsēsta, krājot lielās, krāsaini apdrukātās kulītes no biezās plastmasas (un dubultu kārtu pie rokturiem!) par 20 kapeikām. Laimīga bija tā diena, kad dzimtās Madonas «unītī» dabūju tādu jaunu un svaigu. Mazos čabošos plastmasas maisiņus mazgāt un žāvēt gan, saprotams, man riebās, tomēr vajadzēja. Tad nāca tirgus ekonomika un īsts medusmēnesis - maisiņi bija visur, arvien vairāk, arvien skaistāki un par brīvu. Un nekādas mazgāšanas! Vēlāk, līdz ar apziņu, ka plastmasa tiek ražota no neatjaunojamiem resursiem un vidē nesadalās vairākus simtus gadu, sekoja nopietna krīze šajās attiecības, un es demonstratīvi uzmetu plecā auduma tašiņu kā zīmi zaļai pārliecībai. Šodien mani fascinē neskaitāmās iespējas, kā plastmasu pārstrādāt un dot tai otru dzīvi, un Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām, kuru aplūkoju galerijā Māksla XO, manām attiecībām ar plastmasas maisiņiem deva jaunu kvalitāti.
