TV3 šova Saimnieks meklē sievu dalībnieces.
Dusmas, ka man piektdienas vakarā jāskatās šāds glancētu un neizsakāmi garlaicīgu kadru virknējums
Tas, ka šovus Latvijā skatītāji patērē tāpat kā sviestu uz maizes, ir skaidrs. Ideāls šovs būtu tad, ja tas apvienotu visu, kas tuvs latvieša sirdij - dziedāšanu, ēšanu un mīlas peripetijas svešās guļamistabās. Līdz šim cilvēkus vairāk interesēja, kura slavenība ar ko kopā apmeklējusi kādu zīmīgu pasākumu (žurnāli Privātā Dzīve un Kas Jauns 2011.gadā bija visvairak lasīto žurnālu piecniekā). Izrādās, tikpat interesanti caur zilo ekrānu ir lūkoties arī uz «parasto mirstīgo» cilvēku dzīvēm. Un, lai tas neizklausītos tik snobiski, varu teikt - lai jau. Par to nevienam satraukumā uzacis nav jārauc.
Tas, par ko būtu jāuztraucas, ir televīzijas rokās esošās varas izmantošana jeb, pareizāk sakot, izniekošana. Man ir skaidra šova Saimnieks meklē sievu mērķauditorija, par to nav vērts mēli kulstīt, tur viss ir kārtībā. Bet kāds ir raidījuma mērķis? Pielikt palīdzīgu roku Latvijas lauku augšāmcelšanai un reanimēt pilsētnieku mīlestību pret tiem? Līdz šim Latvijas lauku dzīves parādīšana, varbūt pat popularizēšana, televīzijā ir šova lielākais un patiesībā teju vienīgais pluss. Egils, Almants, Kaspars un abi Sandi - viņi visi ir lieliski piemēri, ka Latvijas laukos ir ko darīt, ka Latvijas laukos ir nākotne. Brīnišķīgas, sakoptas ainavas, saimniecību dažādība un cilvēku izdarība. Ja kāds vēl nezināja, ka tas viss mums ir, tad neiedomājieties, ka tā dēļ ir vērts skatīties šovu. Ja ir iespēja, labāk apceļot Latviju un to visu redzēt paša acīm vai pameklēt kādu citu raidījumu.
