Ieva Pīgozne. Foto — Lauris Aizupietis
Kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne krāšņi ilustrētā grāmatā Latviešu apģērbs izstāsta, kā mainījies latviešu ģērbšanās stils vairāk nekā tūkstoš gadu laikā
Ieva Pīgozne ir mākslas zinātņu doktore, daudzu akadēmisko pētījumu autore, kas uzstājusies ar lekcijām par apģērba vēsturi. Bet grāmata veidota tā, ka to var lasīt gan meita, gan ome, gan folkloras zinātāji un senu amatu meistari, gan cilvēki, kuri par tradicionālo kultūru neinteresējas. «Rakstīju grāmatu tādu, kādu pati reiz būtu labprāt izlasījusi,» saka Ieva.
Ar ko atšķiras vēsturiskais apģērbs no tautastērpa?
Vēsturiskais apģērbs visu laiku ir mainījies. Sākot no pirmās tūkstošgades, kad tajā izmaiņas notika tikai simt gadu periodā, līdz pat mūsdienām, kad mode mainās ik pa gadiem pieciem, varbūt desmit gadiem. Bija ikdienas un godu, kāzu apģērbs, bija ziemas un vasaras drēbes. Savukārt tautastērps mūsdienu izpratnē visbiežāk ir tā konstrukcija, ko 20. gadsimta 30. gadu sākumā salika no apģērbiem, kas bija savākti muzeju, pārsvarā Latvijas Vēsturiskā muzeja, krātuvēs. Veidojot komplektu, galvenais princips bija izvēlēties lietas, kas nākušas no viena pagasta, bet netika ņemts vērā, kādā laika posmā katrs no krātuvē nonākušajiem apģērbu gabaliem valkāts. Turklāt komplekti tika veidoti ar vēlmi parādīt skaistāko un labāko, lai popularizētu priekšstatu, ka esam senas un lielas kultūras tauta. Nekāda kalpu tauta, tāpēc atlika malā pastalas un priekšautus, linu jakas un pelēka auduma drēbes. Bet lietas, kas tika uztvertas par latviskām, krāsainām un skaistām, tika sakomplektētas vienā tērpā. Tagad bieži atdarinām šādas konstrukcijas un saucam to par tautastērpu. Kopš 30. gadiem latviešu apģērba izpētē ir darīts daudz, tāpēc var teikt, ka tautastērps vēsturiski valkātajam apģērbam neatbilst.
