Nora Ikstena. Ūdens mirdzēšana. Dienas Grāmata, 2021.
Acs redz, kā roka paņem mazu, jauku, tumšu grāmatu ar krāsainām švīkām, un paliek sentimentāla. Vai atceries, kā Nora Ikstena rakstīja 90. gados? Toreiz viņas pirmajā krājumā Nieki un izpriecas (1995) bija stāsts par vīru, vārdā Pīpe, kurš taisīja «mazos puķu mauzolejus», liekot plūktus ziedus zemē, virsū stikls, smiltis, tad kasīja nost, jo tā bija «izstādes atklāšana», un teica: «Vai tad tu neredzi, ka viņas ir norautas un saspiestas zem stikla? Bet ļoti daudz kas šajā pasaulē stipri cieš, lai kādam būtu labi…»1 Man šķiet, ka puķu mauzolejs ir spēcīgs tēls gan toreizējai, gan tagadējai rakstniecei Norai Ikstenai, kas arvien meklē izeju no literāras šaurības, tajā pašā laikā sevi skaisti ieslogot tajā. Jo kādam jābūt slikti, lai kādam citam būtu labi.
