Ģirts Liuziniks spēlē lāga puisi, kas pats nesaprot, kas ar viņu notiek, toties ir aizkustinoši godīgs savā īslaicīgajā dumpī pret sadzīves likumsakarībām. Foto — Margarita Germane.
Nacionālā teātra izrāde Arī vaļiem ir bail — par trīsdesmitgadnieku dvēseles mokām
Daudziem vārdu salikums «trīsdesmitgadu krīze» droši vien izraisīs sardonisku smīnu — kāda tur krīze? Taču trīsdesmitgadnieki tik un tā mokās, maina karjeras, aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem, lai tikai justos dzīvi. Vai, kā tas notiek divu trīsdesmitgadnieku — dramaturga Artūra Dīča un režisora Elmāra Seņkova — kopdarbā, izrādē Arī vaļiem ir bail, pamet darbu, pārnāk mājās un sāk cirst logu jaunās mājas svaigi nožuvušajā sienā.
Daļa skatītāju Vaļus uztver kā jautru komēdiju. Materiāls arī ir komisks. Tas ir Dīča dramaturģijas trumpis — precīzi novērojumi, aizguvumi no dzīves, kas šajā gadījumā nozīmē biezu kārtu klišeju. Zero waste, fair trade, vegānisms, fitness… Vaļu centrā ir moderna ģimene — pasaules minimodelītis, kas eksistē tieši tā, kā aprakstīts dzīvesstila žurnālos — dzīvo, runā un domā «pareizi» (jo Maijas Doveikas iemiesotā galvenā varoņa Jāņa sieva Anna tā liek), bet sabrūk, tiklīdz viņas vīrs, veiksmīgs plastikas ķirurgs Jānis Bērziņš (Ģirts Liuziniks) pārstāj interesēties par to, kā panākt, lai lielveikalā viņam no lielā ruļļa iesvērtu tieši 200 (ne vairāk un ne mazāk) gramu siera.
