Ilustrācija — Pauls Rietums.
Viņi ieklupa pa durvīm aizelsušies un smejoši.
— Bļa, mēs Stučkam norāvām galvu! — rēca Suns.
— Mēs arī tagad esam tie disi-dirsi-denti-menti! Pogas nahuj! — līdzgavilēja Pinčuks, īstajā uzvārdā Pinčovskis, un resnītis Janka, aizmuguriski saukāts par Ļumipupu.
Lelde sakrustoja rokas uz krūtīm un bargi lūkojās zviedzošajos kursabiedros. Kārtīgi aizvēra istabiņas durvis, apsēdās uz gultas. Trijotne, tāpat smiedamās un bļaustīdamās, sabira pretējā, Sanitas gultā.
— Ko jūs izdarījāt? Runā, ka var saprast, — Lelde īgņojās.
— Nu, tur, ka’ ieiet tai parkā, tur tas Stučka, nahuj, nu, stāv. Un tā galva, bļa, tāda kā klucis, nu, ka’ es saku, kā karpelis, tāda apaļa un uz kluča nolikta, uz diviem klučiem. Nu! Un mēs uzkāpām! Un Suns saka — pagrūžam to sūdu! Un mēs pagrūžam, un tā galva kustās, bļa, kustās! Pagrūžam vēl, un sāk šūpoties! — aizelsās Janka.
