***
dažreiz es aptveru savu tumsu
tur nav nekā īpaša
ne šausmu ne pārbaisa daiļuma
vienkārši tumsa
kā labi noausta vadmala
no melnas avs vilnas
arī šī ir manta ko kodes maitā
mēs esam saziedoti šim mirklim
mēs esam pierunāti būt visādiem saulrietiem visādām muļķībām bezmiegiem tuvāk
aizvien tuvāk ar traģēdijas nobrāztu vaigu aizmigt beidzot.
tikai jūs mūsu vietā to neatcerēsieties.
es tevi pamērīšu tumsa
vai tev nav temperatūra
atstāšu uz galda termometru
un izslēgšu gaismu
panāc pretī, lietus beidzies, pagājis mēnesis, elsas un atvadas prom. lapas pār dzelmi kā agrāk laužas no zaru rokām. viņa ir aizbraukusi uz tukšo vasarnīcu, mēs vairs nezinām, ko un kā. izbijušais tikko apdzijis, esam pagājuši dažus soļus tālāk, dzīslas jau aiztrūkušas. esam par lielu, par gudru. paliekam tur viena cilvēka dēļ.
viņš stāv un māj mežā.
rokā sēņu grozs, un nekas neliecina, ka mēs nevarētu salasīt rudmieses.
