«Kopīgs mums ir tikai laikmeta gars, un laikmeta gars ir dekontekstualizācija un fragmentēšanās,» teic Lauris Veips, nesen publicētā debijas krājuma dzejā autors. Foto — Kristaps Kalns.
Ar Lauri Veipu sarunājas Ingmāra Balode
Laurim Veipam (1992) iznāk pirmā dzejas grāmata Interesantās dienas, es to izlasu un pēc kāda laika aicinu autoru uz sarunu tiešsaistē — lai arī ļoti gribētos ierasti skatīties un just, kurp saruna virzās, abiem tās dalībniekiem atrodoties vienā telpā. Gada laikā tiešsaistes lasījumos pamazām esam savstarpēji iepazinuši kolēģu grāmatplauktu izvietojumu, griestu lampu un sienu krāsojumu, tāpēc tikšanās vidi par gluži svešu nevar dēvēt. Sarunas sākumu gan nākas mazliet atlikt, jo mans bērns pagalmā, sniega cietoksnī, sakāvies ar kaimiņpuiku, un man nākas tam palīdzēt pārlaist šo vētru, pirms tieku pie mierīga laika intervijai. Tāpēc sarunas sākumu iezīmē ļoti reālas bērnības ieskriešana Laura Veipa dzejas un domu ainavā, kas pirmajā dzejoļu krājumā Interesantās dienas ir viens no dominējošiem motīviem.
